Maija jau grasījās doties gulēt, kad pēkšņi sadzirdēja klauvēšanu pie durvīm. Šādā stundā viņai reti gadījās apmeklētāji. Viņai pat radās ziņkārība, kam iedota nepareiza adrese.
– Kas tur ir? – viņa pārsteigta jautāja, tuvojoties durvīm.
– Tas esmu es, Kristīne!” viņa dzirdēja atbildi.
Durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja skumja jauna sieviete ar mazu meitiņu. Meitenes nesen bija strādājušas kopā. Darbā viņas labi sapratās, un nesen Maija bija uzaicinājusi Kristīni pie sevis mājās. Tā bija viņas dzimšanas diena. Viņa negribēja būt viena, un viņas jaunā draudzene, kā izrādījās, devās komandējumā.
Viņi mīļi aprunājās, klausījās mūziku, un tad Kristīne devās mājās. Acīmredzot kaut kas bija noticis, kopš viņa šodien tik vēlu ieradās ciemos.
– Ei, vai kaut kas noticis?
Kristīne pakāpās gaismā, un Maija ieraudzīja skumjas meitenes sejā.
– Vai varam palikt šeit! – saskumusi sacīja viešņa. – Ne uz ilgu laiku. Tikai uz pāris dienām. Lūdzu!
– Protams, nāciet iekšā! – atbildēja saimniece.
Es negribētu viņus izmest naktī nekurienes vidū. Mazā Rita izskatījās samulsusi, it kā nesaprastu, kas notiek…
– Vai jūs man pastāstīsiet, kas notika? – jautāja Maija, kad viesi ienāca viesistabā.
– Ļauj man sākumā Ritu noguldīt gultā, ok?
– Labi, ejam! – piekrita “draudzene”.
Kāpēc pēdiņas? Patiesībā viņas vēl nebija kļuvušas par draugiem. Drīzāk kolēģi un labi paziņas, bet varbūt līdz jaunajam statusam nebija tālu.
Maija atnesa tīru gultas veļu un palīdzēja Kristīnei izklāt dīvānu.
– Vai tu esi izsalkusi? – Viņa jautāja mazai meitenei, bet viņa tikai noliedzoši pakratīja galvu. – Labi, tad ej gulēt. Ir jau vēls!
Kristīne gulēja kopā ar meitu, līdz viņa aizmiga, un tad devās uz virtuvi, kur viesmīlīgā saimniece jau bija pagatavojusi tēju.
– Vai varu pagatavot tev sviestmaizi?
– Nē, paldies. Nav apetītes!
– Nu, vismaz iedzeriet tēju. Man ir garšīgi cepumi!
Kristīne iedzēra dažus malkus, paskatījās uz Maiju un tad teica:
– “Mans Lauris ir pilnīgi samulsis! Es atnācu mājās, bet viņš izdzina mani arā…”
– Kas viņam pēkšņi ienāca prātā?
– Es to nesapratu. Viņš teica kaut ko par savu meitu. Nesaprotami murmināja… Uztaisīja skandālu”
Viņa nekad nebija nonākusi šādās situācijās. Viņa pati nesen bija šķīrusies, taču ar Salvi bija šķīrušies mierīgi. Nav nekādi draugi tagad, bet nav arī nekādu aizvainojumu…
Kristīnes ar savu puisi nebija precējušies. Maija par to jau zināja no viņu sarunām.
– Nu, neuztraucieties. Viss būs labi. Ej gulēt, tev rīt jāstrādā!
No rīta…
No rīta Kristīne palūdza Maijai aizvest viņus līdz bērnudārzam, un tad meitenes kopā devās uz darbu. Gandrīz visu dienu Kristīnei bija jāpalīdz viņai saņemties. No darba Kristīne aizgāja agrāk. Viņa strādāja nepilnu slodzi, lai paņemtu meitu no bērnudārza. Maijai bija jādod viņai atslēgas, lai viņa varētu iekļūt dzīvoklī.
Atgriežoties mājās, Maija piezvanīja dzīvokļa iemītniecei, lai brīdinātu viņu, ka drīz ieradīsies, un palūdza uzkarsēt tējkannu. Ārā bija auksts un viņa vēlējās karstu tēju. Tikai Kristīne neatbildēja uz telefona zvanu.
Maija nebija sapratusi, ka, izejot no mājas, nav paņēmusi otru atslēgu. No rīta viss bija izdarīts tik lielā steigā, ka viņai nebija laika par daudzām lietām padomāt. Tagad viņa varēja tās izmantot.
Viņa aizgāja līdz mājai un piezvanīja uz domofonu, taču neviens neatbildēja. Viņa zvanīja vēlreiz, atkal klusums. Viņa nojauta, ka varētu palūgt kaimiņiem atvērt durvis. Viņa piezvanīja tantei Dainai, kas atradās stāvā zemāk. Viņa bija pārsteigta, bet ielaida kaimiņieni.
Maija piegāja pie savām durvīm un piezvanīja un…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk…
…atkal klusums. No kaut kurienes dzīvoklī atskanēja televizora skaņa, bet durvis neviens neatvēra. Viņa dažas minūtes klauvēja pa durvīm, kad pēkšņi ārā izskrēja pārsteigtā Kristīne, tērpusies tikai dvielī.
– Atvainojiet, atvaino, atvaino, atvaino! Es gribēju nomazgāties. Man ausīs bija austiņas, es neko nedzirdēju! Atvaino, lūdzu!
Maija bija ļoti dusmīga, bet viņa nestrīdējās. Kristīne jutās tik vainīga. Labi. Es domāju, ka tā tiešām bija nejaušība. Karstā tēja palīdzēja sasildīties un atslābināties. Kristīne visu vakaru atvainojās.
Nākamā diena aizritēja līdzīgā garā. Vakari šķita klusi un mierīgi, bet rīti bija drudžaini. Maija nemitīgi mēģināja pajautāt, ko Kristīne plāno darīt tālāk, bet viņa arvien atteica un prasmīgi mainīja sarunas tēmu.
Piektdien “draudzene” jau teica tieši:
– Tu teici, ka esi tikai uz pāris dienām!
– Vai mēs tevi tik ļoti traucējam?
– Es tā neteiktu, bet rīt ir piektdiena. Man ir randiņš. Mēs parasti tiekamies pie manis.
– Nu, kāpēc šoreiz neaiziet pie viņa? – Kristīne ierosināja ar vainīgu smaidu.
– Tas noteikti nav risinājums. Kristīne, vai tev ir kādi nākotnes plāni? Vai tu meklē dzīvokli?
– Protams, ka meklēju! Bet pagaidām neesmu atradusi labu. Man vajag dzīvokli bez aģentūras un lētu…
Piektdienas tikšanos nācās atcelt, lai gan Maija par to nebija pārāk priecīga. Sestdienas rītā viņa gribēja gulēt ilgāk, bet astoņos no rīta viņu pamodināja mazā Rita. Dažas minūtes viņa vilka viņai roku, līdz tante pamodās, un tad viņa pacēla skumjas acis un jautāja:
– Vai ir ko ēst?
Maija bija ļoti pārsteigta. Kad viņa izgāja uz viesistabu, viņa konstatēja, ka Kristīnei nav mājās. Uz galda gulēja zīmīte.
– Es atgriezīšos pēc divām stundām. Es devos apskatīt dzīvokli.
Nu, vismaz iemesls ir normāls. Varbūt viņi šodien dosies prom..
Notikumi vēlāk
Maija pabaroja Ritu un tad palūdza viņai ieslēgt multfilmas. Viņa negribēja skatīties multfilmas televīzijā, tāpēc lūdza tās skatīties savā klēpjdatorā, jo tēvs viņai bija ļāvis tās skatīties arī agrāk.
Paskatījusies uz savu macbook, Maija piesardzīgi novietoja to uz dīvāna meitenes priekšā un ieslēdza multfilmas, ko viņa bija lūgusi. Sākumā viss bija kārtībā, taču drīz pēc kādas ainas Rita sāka ļoti spēcīgi ar rokām aiztikt ekrānu, aizstāvot kādu no galvenajiem varoņiem.
Iznākot no guļamistabas, izdzirdot dīvainus trokšņus, Maiju pārsteidza tas, ko viņa ieraudzīja. Viņa nekavējoties atņēma meitenei rotaļlietu un lika viņai vairs tai nepieskarties.
Rita uzpūta lūpas. Viņa iebāza degunu spilvenā un gulēja tā, līdz Kristīne atgriezās.
– Kas šeit notika? – viņa jautāja, ieraugot savu aizvainoto meitu.
Situācija tika paskaidrota, tomēr Kristīne neuzskatīja apr vajadzīgu paskaidrot meitai, ka tā nevar.
– Labi! – Kristīne atbildēja, it kā tas nebūtu nekas liels.
Nu, nebija. Ne viņa bija tā, kas to nopirka par vairāk nekā 2000 eiro.
– Vai tev izdevās atrast dzīvokli?
– Nē, tas ir tāds šķūnis, ka tajā nav iespējams dzīvot. Staigā tarakāni, visur netīrība! Es nopirku krējuma kūciņas. Vai mēs iesim dzert tēju?
Kristīne zināja, cik ļoti Maija tās mīlēja. Bija tā, it kā viņa mēģinātu viņu atmaidzināt ar saldumiem. Sievietes devās uz virtuvi, Rita atteicās no tējas. Viņas sarunājās divdesmit minūtes, un, kad atgriezās viesistabā, ieraudzīja traku skatu…
Mazā viešņa bija kaut kur paņēmusi marķieri un zīmēja ar to uz zīda tapetes. Taču nevis bildes, bet gan kaut kādus zīmējumus, it kā viņa tīšām būtu mēģinājusi tos spēcīgāk nosmērēt.
Kad Maija to ieraudzīja, viņa sastinga. Viņa pat aizturēja elpu! Tas jau bija par daudz! Apvaldījusi emocijas, viņa pieskrēja pie meitenes un paņēma no viņas marķieri, brīnoties, kāpēc mamma to vēl nav izdarījusi.
Kristīne vienkārši stāvēja durvju priekšā, plivinot actiņas kā lelle. Maija pagriezās un ar sašutumu paskatījās uz viņu.
– Kas tagad bija jādara?
– Maija, bet tās ir tikai tapetes!
– Vai tu nemaz negrasies paskaidrot meitai, ka tā nedrīkst darīt? – sašutusi jautāja Maija, atceroties, ka viņa bija iztērējusi daudz naudas remontam.
– Es paskaidrošu, bet nedaudz vēlāk.
Tikai mazā Rita stāvēja pie sienas un priecīgi smējās, it kā kāds viņu kutinātu.
Saplēstā krūzīte pagājušajā rītā nebija nekas. Piens, kas izlijis pa grīdu, ir nekas. Saplēsts klēpjdators ir apbēdinošs, bet panesams, bet marķētās sienas bija pēdējais piliens.
– Atvainojiet, bet es neesmu priecīga, ka esat tik ilgi pie manis! – sašutusi sacīja Maija, skatoties viņai tieši acīs.
– Vai tu grasies mūs izlikt? – pārsteigta jautāja Kristīne.
– Tu lūdzi palikt divas dienas. Es jūs uzņēmu. Divas dienas ir pagājušas. Es nevaru ilgāk gaidīt.
Kristīne pusstundu centās pierunāt Maiju viņus neizlikt, taču veltīgi. Nekas nesanāca. Neko labāku neizdomājusi, viņa piezvanīja savam Laurim un palūdza doties atpakaļ.
Noklausījusies kādu sarunu, Maija saprata, ka viņš viņu pieķēris sarakstei ar kādu vīrieti. Ļoti atklātu saraksti, tāpēc viņš nolēma šķirties, bet tagad tomēr pēc tam nolēma viņai piedot un pieņemt atpakaļ.
– Es domāju, ka mēs bijām draugi! – Kristīne aizvainojusies sacīja, uzvelkot kurpes. – Es to no tevis negaidīju!
Maija aizvēra aiz viņiem durvis un atviegloti izelpoja. Ar tādiem draugiem tev nav vajadzīgi ienaidnieki. Bija labāk dzīvot vienatnē un bez liekas spriedzes.